Ko darīt, ja, reaģējot uz prasību dot tableti, bērns sāk kliegt, raudāt, apsaukāties un visu postīt? Kā uzvesties šādā situācijā?
“Šodien mans dēls (4 gadi) mani nolaida… Es izslēdzu multfilmas, jo viņš jau ilgu laiku skatījās, viņš sāka histēriju, mest man virsū lietas, visu iznīcināt. Cīnies un kost. Es nevarēju to izturēt, es to iedevu pāvestam. Kliedza. Tas vienkārši noved līdz asarām. Tad pēc kāda laika viņš nomierinājās. Es teicu, ka atvainojos, bet tev būs jāsoda par tavu slikto uzvedību. Šodien 5 dienas nebūs multeņu un telefona spēļu. Tas izraisīja jaunu histērijas kārtu … Kā būt? Nervi ir pazuduši.” Šeit ir visizplatītākais scenārijs mātes un bērna dzīvē.
Šķietami vienkāršā situācijā ir ļoti daudz tēmu un problēmu. Šeit ir daži iespējamie risinājumi šādām situācijām.
⠀
Tas ir dabiski, ka bērns 4 gadu vecumā, multfilmu aizrauts, vēlas vairāk. Robežas ir jānosaka pieaugušajam, BET ne no pozīcijas: “Es teicu tā un viss”, bet gan no atbildīga un gādīga (!) pieaugušā pozīcijām.
⠀
Kad sakām: “bērns mani atveda”, tad it kā nostādam sevi vājāka un mazāka pozīcijā. Tā tam nevajadzētu būt!
Galu galā, ja bērnam liekas, ka pieaugušais netiek ar viņu galā, viņš viņam ir nepanesams, tad viņam automātiski rodas liela trauksme, agresija un instinktīva vēlme pavēlēt: “Galu galā, ja mans pieaugušais nezina, kā sazinies ar mani, tad man ir jāatbild par sevi. sevi”. Bet tas nav tas stāvoklis, kurā bērnam vajadzētu būt. Tas iznīcina augsni bērna psihoemocionālajai attīstībai.
⠀
Svarīgi iepriekš vienoties par to, ko un kad bērns skatīsies. Pirms multfilmas ieslēgšanas ar mīlestību un laipni jāizveido kontakts ar bērnu, vēlams vizuāls, un jāsaka: “Tagad tu skatīsies 2 multfilmas, tad es to izslēgšu.” Tikai mīlošs, bet arī pārliecināts!(nav jāprasa bērnam atļauja)!
⠀
Ir svarīgi ievērot noteikumu konsekvenci. Piemēram, ja ir noteikums: 2 multenes pēc vakariņām, tad tā nedrīkst būt: “Ak, ej skatīties, tikai nehistēri / tikai nenovērs mani” utt ⠀ Jo citādi sanāk, ka tad bērns kļūst par vadītāju, vada
,
dabiski, ka šādā stāvoklī viņam būs daudz trauksmes, agresijas un nepaklausības.
Vēl viens svarīgs punkts: bērns 4 gadu vecumā vēl nespēj kontrolēt savas emocijas, impulsus. Par to atbildīgā smadzeņu zona vēl NAV “aktivizēta” (tas notiek vidēji 7 gadu vecumā!)
Un jā, protams, visdrīzāk, multfilmu nestais bērns gribēs vēl un vēl. Tātad pirmsskolas vecuma bērni ir sakārtoti, viņi ir impulsīvi. Pat ja jūs vienojāties par to, cik karikatūras, viņš gribēs vairāk. Vai gadās, ka gribas vēl konfektes, pat ja apsolīji sev vairs neēst?
Kas te vajadzīgs? Nevajag vainot, nelamāt, nesodīt, neizvirzīt ultimātus un tā tālāk, bet vienkārši pieņemt bērna neapmierinātību, viņa emocijas, lai kādas tās būtu. Jūs to aizliedzāt, bet jums ir svarīgi just līdzi bērnam!
Atcerieties, ka bērns šajā vecumā vēl fizioloģiski nespēj kontrolēt savas emocijas. Un, ja viņš kādreiz to iemācīsies, tad tikai tad, ja pieaugušais tos pieņems un palīdz izpaust videi draudzīgā veidā.
⠀
Jūtiet līdzi: “Jā, dārgais, es saprotu, ka jūs patiešām vēlaties vēl vienu multfilmu, bet mums ir noteikums: tikai 2 karikatūras.” Esiet klāt, izturiet (NEignorējot) bērna emocijas, palīdziet viņam pāriet no histērijas līdz nomāktām nožēlas asarām.
Un svarīga atkāpe.
Varu pieņemt, ka bērns neuztver aizliegumus ne tikai saistībā ar multenēm. Visticamāk, problēma ir ar aizliegumiem kopumā. Varbūt problēmas bieži vien tiek atrisinātas ar kliegšanu un sodīšanu.
⠀
Un, kamēr tiek izmantotas šādas audzināšanas metodes, bērns uz kādu laiku kļūs labāks uzvedībā, tikai baidoties zaudēt saikni ar tevi, dzīves svarīgāko cilvēku. Bet tas viss radīs arvien jaunus trauksmes un neapmierinātības blokus, kas noved pie agresijas un sliktas uzvedības. Tas ir apburtais loks.
Vēl viens svarīgs punkts.
Pievērsiet uzmanību, vai gadās, ka bērns par kaut ko skumst, raud nožēlā. Vai arī vilšanās izpaužas tikai dusmu lēkmēs? Cik bieži tu viņu mierini asarās?
Ja bērns tikai histērija un tajā pašā laikā nesaņem mierinājumu no jums, tad parādās problēmas ar aizliegumu uztveri.
Lai bērns sāktu uztvert aizliegumus, limbiskajai sistēmai (smadzeņu centrālajai daļai) ir jānovērš bezjēdzība mēģināt mainīt mātes aizliegumu un skumjas, ka viss nevar būt tā, kā viņš vēlas. Tas prasa pieaugušo pieņemt bērna emocijas un viņa līdzjūtību. Ja tas tā nav, bērna smadzenes nespēj aptvert un pārdzīvot aizliegumu, un bērns krīt histērijā vai agresijā, nocietinās.
Uzticieties sev, deriet uz savām attiecībām, taču ne no draudzības, bet gan atbildīga un gādīga pieaugušā pozīcijām.
Avots: MaximumDeti
